Akadēmiskais centrs
Lai dotu iespēju studiju dzīvi fizmatos iepazīt no studenta skata punkta, esam sagatavojuši absolventu stāstu sēriju. Tās laikā katras LU FMOF bakalaura un maģistra studiju programmas absolvents pastāstīs par studiju laikā LU FMOF piedzīvoto, to, kā iegūtā izglītība noderējusi tālākajā karjeras attīstībā un kāpēc vērts studēt fizmatos.
Tatjana Pladere bakalaura studiju programmu “Optometrija” absolvēja 2012. gadā. Vēlāk studijas turpināja optometrijas profesionālajā maģistrantūrā un fizikas doktorantūrā. Pēc vairāku gadu pieredzes studijās, šobrīd pati kļuvusi par docētāju topošajiem optometristiem. Vairāk par Tatjanas pieredzi LU FMOF lasi zemāk.
Kad pabeidzi fizmatus, kad pabeidzi studēt optometriju?
LU FMOF esmu absolvējusi vairākas reizes. Pirmo reizi es absolvēju optometrijas bakalaura studijas 2012. gadā un ieguvu dabaszinātņu bakalaura grādu optometrijā.
Kur pēc tam vēl studēji?
(Smaida) LU FMOF. Uzreiz pēc bakalaura studijām es iestājos maģistrantūrā un turpināju studijas izvēlētajā profesijā. Pēc diviem gadiem absolvēju arī profesionālo maģistrantūru un ieguvu profesionālā maģistra grādu klīniskajā optometrijā un optometrista kvalifikāciju. Tad mani uzrunāja jauni izaicinājumi - programma Iespējamā misija, bet drīz atgriezos LU un turpināju studijas doktorantūrā fizikā un šogad ieguvu doktora grādu fizikā un astronomijā.
Kas bija Tava pirmā darba vieta izvēlētajā specialitātē un kad sāki tur strādāt?
Savu ceļu zinātnē es uzsāku jau bakalaura studiju laikā. Es atceros, ka 3. kursā uzzināju par iespēju darboties kā laborantei. Mans pirmais amats specialitātē bija jau 10 gadus atpakaļ. Uzzināju, ka profesore piedāvā studentiem iesaistīties pētniecības projektā un tas man likās ļoti interesanti un aizraujoši - iespēja strādāt kopā ar docētājiem, kuru zināšanas un prasmes es apbrīnoju. Biju sajūsmā, ka mums būs iespēja strādāt vienā komandā. Šī projekta ietvaros mēs braucām uz skolām un veicām redzes skrīningu. Tur es ieraudzīju, kā redzes skrīnings notiek un ieguvu izpratni par to, ko varētu nozīmēt pētniecība.
Es aicinātu skolēnus domāt par to, kā izmantot dažādas iespējas. Atceros, ka tajā laikā, kad mums piedāvāja, vairāki kursa biedri piekrita pamēģināt. Tā bija laba iespēja saprast, vai tas ir tavs vai tomēr nē. Mēs varam daudz domāt un mēģināt uzminēt, vai tas ceļš ir mans ceļš, bet tikai tad, kad mēs pamēģinām, mēs patiesi varam pārliecināties. Galvenais ir saprast, kas tieši ir katram piemērots, kas tiešām ļoti uzrunā. Tas iespējams tikai mēģinot.
Kur Tu šobrīd strādā? Ko tieši Tu dari?
Šobrīd strādāju LU FMOF Optometrijas un redzes zinātnes nodaļā (ORZN) kā pētniece un lektore. Pārsvarā mana ikdiena ir saistīta ar redzes uztveres pētniecību - tādām jaunākajām vizualizācijas tehnoloģijām kā volumetriskais ekrāns un papildinātas realitātes brilles. Mans mērķis un pamata interese ir saprast, kā panākt, lai redzes sistēma būtu pēc iespējas mazāk pārslogota. Daudz tiek runāts par to, ka mums visur ir nepieciešamas tehnoloģijas un tās var izmantot tik daudzos dažādos veidos, tāpēc ir būtiski saprast, ar kāda veida tehnoloģiju to varēs atrisināt. Izrādās, ka tik daudz kas no tā vēl nav zināms. Ir ļoti daudz jautājumi.
Papildus pētniecībai es pasniedzu lekcijas un vadu seminārus. Arī tas man ļoti patīk tādēļ, ka man prieks dalīties pieredzē un zināšanās. Vislielākais gandarījums ir redzēt, kā studenti aug, vērot viņu profesionālo izaugsmi, redzēt, ka viņiem interesē, ka pakāpeniski prasmes uzlabojas un apzināties, ka tajā ir arī mans ieguldījums.
Kā tieši FMOF iegūtā optometrista izglītība ir devusi kādu ieguldījumu Tavā karjerā?
Bieži vien izvēloties studijas, mēs domājam par zināšanām un prasmēm. Tas arī, protams, ir būtiski, bet studijas ir ne tikai par zināšanām un prasmēm. Tās ir arī par kontaktu dibināšanu. Profesionālajā dzīvē noder tas, ka jau augstskolā ir izveidojušies kontakti gan ar kursa biedriem, gan ar pasniedzējiem un tie tiek uzturēti. Manā gadījumā, tieši šo kontaktu dēļ es dabūju darbu. Profesore piedāvāja man darbu un šobrīd ir mana tiešā darba vadītāja. Viņa mani pazīst jau no bakalaura studiju 1. gada, līdz ar to, tas, ka es labi parādīju sevi studiju laikā, ir rezultējies jaunā darbā.
Vai FMOF ieguvi tās zināšanas un prasmes, kas Tev palīdz pildīt tieši šī brīža darba pienākumus?
Jā, pilnīgi noteikti. Pētniecības prasmes ir palēnām attīstītas jau sākot no bakalaura studijām. Arī bakalaura darbs nedaudz dod iespēju saprast, vai studentu interesē pētniecība, datu iegūšana un apstrāde, rezultātu prezentēšana, izskaidrošana un aizstāvēšana. Jau bakalaura studiju laikā mēs pakāpeniski mācāmies. Tas turpinās arī maģistrantūrā. Lektora darbam man bija laba bāze un kad es sāku pasniegt studentiem, es sapratu, ka pasniedzot es pati vielu saprotu vislabāk. Docēšana prasa iedziļināšanos un tādējādi pēkšņi viss saslēdzas un kļūst skaidrs. Es joprojām izmantoju konspektus, kurus veidoju studiju laikā, skatos un mēģinu saprast, kā cits pasniedzējs to stāstīja un mācos no tā. Bakalaura un maģistra studijās apgūtais ir ļoti spēcīgs pamats, uz kura būvēt visas nākamās zināšanas.
Ko Tu profesionālajā ziņā gribētu uzlabot?
Es esmu vienmēr ieinteresēta pilnveidot savas zināšanas, prasmes, kā arī darba efektivitāti. Visvairāk esmu ieinteresēta sniegt pēc iespējas lielāku ieguldījumu tajā, lai dalītos ar uzkrāto pieredzi un zināšanām, lai palīdzētu citiem uzlabot viņu dzīves kvalitāti. Arī pārējās intereses ir saistītas ar to, lai savu darbu padarītu arvien noderīgāku citiem un, daloties ar savu pieredzi, palīdzētu arvien vairāk cilvēkiem.
To saprati jau pirms studijām vai arī tas notika studiju laikā?
Es domāju, ka joprojām esmu procesā, bet vīzija pilnīgi noteikti šobrīd ir skaidrāka nekā tad, kad pabeidzu skolu. Spilgti atceros, ka nebiju no tiem cilvēkiem, kas jau skolas laikā zināja, ko vēlas darīt. Arī šobrīd es mēģinu saprast kaut ko vairāk. Varbūt tas nav vienīgais ceļš, varbūt ir vēl kaut kas cits. Ejot dažādus ceļus, daudz labāk izkristalizējas, kas labāk padodas un kas vairāk interesē. Manā gadījumā tas pilnīgi noteikti nebija tā, ka es uzreiz jau bakalaura studijās ļoti labi sapratu, ko es gribu vai negribu darīt. Tas bija nemitīgs process, mēģinot pildīt dažādus darbus un saprast, vai tas ir mans, vai nav mans, vai es gribu attīstīt sevi vienā virzienā, vai drīzāk citā, līdz ar to visu laiku notiek attīstība.
Kas bija tas, par ko biji droša pirms studiju uzsākšanas? Kādas priekšzināšanas Tev bija pirms studiju uzsākšanas?
Uzsākot optometrijas studijas, es biju pilnīgi droša, ka mani interesē, kas notiek ar manu un citu cilvēku redzi, kā arī tas, vai es varu palīdzēt citiem cilvēkiem risināt dažādas problēmas, saistībā ar redzi. Tajā pašā laikā es teiktu, ka es nezināju, kā es turpināšu savu attīstību. Visa šo gadu laikā uzkrātā pieredze man palīdzēja saprast, ka visu var iemācīties un raksturu var mainīt. Ja man jautā, kādas priekšzināšanas vajadzīgas, kāds raksturs vajadzīgs, lai studētu fizmatos, mana atbilde ir “Tavs raksturs un tavas zināšanas būs pilnīgi atbilstošas!”.
Studijas es iesaku uztvert kā iespēju. Ja skolā kaut kas nepadevās vai nevarēji saprasties ar kādu no skolotājiem, tas nekas, jo tas bija agrāk. Pamata jautājums, kas sev jāuzdod ir: “Kāds ir mans skatījums? Ko es gribu?”. Ja ir kāda īpašība, kura īsti nepatīk un kas sagādā problēmas, ar to var strādāt. Ja trūkst kādas priekšzināšanas, optometrijas studijas pirmajā gadā dod iespēju tās apgūt. Iespējams pirmajā gadā kādam būs vieglāk, kādam vajadzēs nedaudz ilgāku laiku un vairāk piepūles, lai to visu iemācītos. Es aicinu nedomāt, ka tas, kas es esmu skolā, tāds es būšu visu mūžu. Mēs visi varam mainīties, mācīties, kļūt par labākiem cilvēkiem, kļūt par profesionāļiem. Neviens nepiedzimst par profesionāli, nepiedzimst ar perfekto raksturu un attieksmi. Pat ja kaut ko skolas laikā neizdevās attīstīt, izmanto iespēju ienākt universitātē, kur neviens tevi nepazīst, nezina kā tev gāja skolā, neviens nezina tavu attieksmi vai to cik darbus tu skolā neesi nodevis laikā. Tā ir iespēja mainīties, katru dienu augt.
Kāda ir tava visjaukākā atmiņa no studiju dzīves?
Studijas es vienmēr atceros ar siltumu! Ne tikai saistībā ar pašu studiju procesu. Es gribētu runāt vairāk par cilvēcisko aspektu. Ļoti bieži mēs stāstām par to, ka mums ir modernas tehnoloģijas, pieejams labs aprīkojums, ērtas telpas - tas arī ir ļoti svarīgi, bet mani visvairāk uzrunāja vide, kurā cilvēki atbalsta, kur cilvēki ir ieinteresēti. Pasniedzēji ir ne tikai pasaules līmeņa profesionāļi, kas nemitīgi attīsta un pilnveido savas zināšanas, bet viņiem arī rūp katrs students. Tā ir vide, kurā atbalsta un palīdz augt. Tad, kad ir kādas šaubas, grūtības, šķērsli, tieši pasniedzēji un kursa biedri ir tie, kas motivē. Vidē, kurā atbalsta, augt ir ievērojami vieglāk un priecīgāk.
Domājot par laiku ārpus studijām, man ļoti patika ar kursa biedriem runāt un diskutēt par dažādām ar optometriju saistītām tēmām. Katram no mums ir kādas savas stiprās puses. Es vienmēr saku pirmā kursa studentiem, ka, neskatoties uz to, ka pārsvarā visi 1. kursā satiktie cilvēki ir sveši, izmantojiet viens otru kā resursu un palīdziet viens otram. Tādā veidā daudz ātrāk var pielāgoties augstskolas dzīvei.
Man siltākās atmiņas ir par tiem darbiem, kuri bija jāizstrādā komandā. Tāpat arī vēlāk, kad sākās karstas diskusijas par dažādiem gadījumiem saistībā ar redzi, apmaiņa ar viedokļiem. Ir patīkami redzēt ieinteresētību gan par savu, gan apkārtējo izaugsmi.
Es teiktu, ka optometrija ir tieši par to - tā ir mūsu iespēja sniegt savu ieguldījumu citu cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanā. Jo cilvēks, kam jūs esat palīdzējis, kas redz, ir tik laimīgs. Tas sniedz ļoti lielu gandarījuma sajūtu!
Interviju video ierakstā var noskatīties LU FMOF Youtube kanālā.
